Vietējā laikrakstā 1983.gada martā atradu darba sludinājumu, ka arhīvs meklē arhīvistu. Gāju pieteikties uz šo amatu, bet mani nepieņēma. Pēc kāda laikā savā pasta kastītē saņēmu arhīva direktores vēstuli, ka ir atbrīvojusies arhīvāra vieta, gāju pieteikties un mani pieņēma.
Arhīvā sāku strādāt 1983.gada 28.aprīlī, tā bija ceturtdiena, pelēka diena. Ieveda mani mazā, aukstā kabinetā un iedeva lasīt instrukciju par arhīva izziņām un kaut kādus noteikumus krievu valodā par iestāžu darbu. Lasīju un neko nesapratu, kā jau visi jaunie darbinieki. Pēc tam mācījos rakstīt ar mehānisko rakstāmmašīnu “Torpēdo”, ko iepriekš nebiju darījusi. Rakstīju fondu topogrāfiskās kartītes, bija brīži, ka nevarēju atrast burtus, likās tie no manis ir noslēpušies. Ar visu spēku situ uz burtiem, troksnis no šīs rakstīšanas - šausmīgs, pirksti sāpēja. Pēcpusdienā mācījos sagatavot izziņas, kas man jau no pirmā brīža iepatikās. Pirmā izziņa, ko meklēju bija no saimniecību uzskaites grāmatām par īpašuma piederību, skatījos no 1945.gada līdz 1949.gadam. No šī darba nenobijos.
Atmiņu autore: Latvijas Nacionālā arhīva Zemgales reģionālais arhīva galvenā arhīviste Inita Pepelko , darba stāžs arhīvā 41 gads