Reģistrā ir iekļauti arī divi 13. gadsimta dokumenti, kas glabājas Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Šie dokumenti raksturo Hanzas ekonomikas organizāciju un darbības formas tās tirdzniecības ceļu tālākajā austrumu punktā – Novgorodā. Nominācijas pieteikumu UNESCO reģistram 2016.-2021. gadā sagatavoja vēsturnieki un arhīvisti no Vācijas, Dānijas, Polijas, Latvijas u.c. valstīm. Latvijas dokumenti ir tikai daļa no plašākas Pasaules reģistrā iekļautas Hanzas vēstures avotu izlases, kurā iekļaujas arī dokumenti no citu valstu arhīviem un bibliotēkām un kas raksturo visu Hanzas ģeogrāfisko telpu un tās daudzveidīgās rakstiskās liecības.
Hanza bija pilsētu un tirgotāju apvienība, kas viduslaikos un jauno laiku sākumā, vairāk nekā 500 gadu garumā veidoja un ietekmēja Eiropas ekonomisko, politisko un kultūras vēsturi. Hanzas tirdzniecības telpa aptvēra milzīgu teritoriju, kuras tālākās ārējās robežas iezīmēja tirdzniecības apmetnes jeb kantori mūsdienu Lielbritānijā, Beļģijā, Norvēģijā un Krievijā. Šajā plašajā teritorijā Hanza nodrošināja dažādu preču – zvērādu, vaska, labības, kokmateriālu, audumu, sāls, zivju u.c. materiālu – apmaiņu lielos attālumos un tādējādi darbojās kā starpniece starp Austrumeiropu un Rietumeiropu. Galvenais virzošais spēks šajā tirdzniecībā bija Ziemeļvācijas pilsētas un to tirgotāji. Viņi runāja lejasvācu valodā un radīja valodas un kultūras ziņā vienotu reģionu, kurā tostarp iekļāvās arī viduslaiku Livonija ar tās nozīmīgāko pilsētu Rīgu.
Tik plašas ekonomiskās aktivitātes nebūtu iespējamas bez inovācijām tirdzniecības organizācijā un komunikācijā – bez rakstiskā saziņā balstīta tirdzniecības tīklojuma izveides, tiesisko normu salāgošanas dažādiem valdniekiem pakļautās teritorijās vai Hanzas sanāksmēs kopīgi pieņemto lēmumu fiksēšanas protokolos jeb recesos. Šīm inovācijām un organizācijas radītajiem rakstiskajiem avotiem ir nozīme visas pasaules vēstures mērogā.
Tāpēc iekļaušanai UNESCO Pasaules atmiņas reģistrā ir atlasīts 21 dokuments, kas atrodams 11 krātuvēs sešās valstīs – Beļģijā, Dānijā, Igaunijā, Latvijā, Polijā un Vācijā. Tie kā tipiski un vienlaikus arī kā unikāli un autentiski noteikta veida dokumentu paraugi dažādā formā atspoguļo Hanzas pienesumu lietišķās rakstu kultūras attīstībā. Izlasē pārstāvēti Hanzas sanāksmju protokoli, tirdzniecības līgumi un privilēģijas, kantoru darbības noteikumi, muitas nodevu reģistri, pilsētu apvienību dibināšanas un miera līgumi, tirgotāju grāmatas u.c. dokumenti.
Novgorodas pilsēta kopš 12. gadsimta pārvaldīja plašas teritorijas Krievzemes ziemeļrietumos un attīstījās par nozīmīgāko tirdzniecības centru Ziemeļaustrumeiropā, jo varēja piegādāt tādas tolaik nozīmīgas izejvielas kā zvērādas, vasks un medus. Tieši tāpēc tajā izveidojās viens no četriem lielajiem Hanzas tirdzniecības kantoriem (pārējie atradās Londonā, Brigē un Bergenā).
Hanzas tirdzniecība Novgorodā aktīvi norisinājās līdz 15. gadsimta beigām. 1478. gadā Novgorodu sev pakļāva Maskavas cars Ivans III, kas nebija ieinteresēts Hanzas ekonomiskajos sakaros un 1494. gadā kantori slēdza. Lai arī gadus divdesmit vēlāk vēl bija mēģinājumi kantori atjaunot, tomēr saimnieciskie apstākļi bija mainījušies un preču apmaiņa starp Krievzemi un Rietumeiropu pamatā bija pārvietojusies uz citiem tirdzniecības centriem, tostarp uz Rīgas pilsētu.
